Kompleksa lielāko daļu klāj mežu biotopi – dabas parka mežainums ir 92.5%. Galvenā dabas vērtība ir pati osa grēda un ar to saistītie Latvijā un Eiropā aizsargājamie biotopi – skujkoku meži uz osveida reljefa formām (ES aizsargājamā biotopa kods – 9060). Daļa vecāko mežaudžu atbilst dabisko un potenciāli dabisko meža biotopu kategorijai. Pavisam dabas parkā tiek aizsargāti 3 Latvijā un ES aizsargājamo biotopu veidi (1.pielikums; 1.9.1. tabula), vairāki dabisko mežu biotopu (DMB) nogabali, kā arī 18 reto un īpaši aizsargājamo augu un vairāku aizsargājamo putnu un bezmugurkaulnieku sugu dzīvotnes.

1.9.1.tabula. Latvijas un Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamie biotopi DP teritorijā (DAP 2011)

N.p.

k.

Biotopa nosaukums Latvijas īpaši aizsargājamo biotopu numurs (MK 421) ES

aizsargājamo biotopu kods

Platība

(ha)

Platība

(%)

1. Skujkoku meži uz osveida reljefa formām 1.21 9060 214,3 68,7
2. Purvaini meži   91D0* 16,3** 5,2**
3. Neskarti augstie purvi   7110*

Apzīmējumi: * Eiropas nozīmes prioritāri aizsargājami biotopi; ** biotopi veido mozaīkveida kompleksus.

Teritorijā sastopami arī stāvošu saldūdeņu biotopi Dubkalnu karjera vietā, kas pēc grants ieguves pārtraukšanas 2003. gadā pakāpeniski daļēji aizpildījās ar pazemes ūdeņiem. Ūdenstilpes Dubkalnu karjerā ir Ogres Zilajiem kalniem jauni biotopi – mākslīgi antropogēni veidojumi, bet jau tagad ūdenstilpes būtiski bagātina biotopu un sugu sastāvu dabas parkā. Tagad tajā ir divas ūdenstilpes: lielā ūdenstilpe karjera austrumu daļā un mazā – rietumu malā (to kopējā platība ir ap 18,5 ha, 4.22 % no kompleksa kopplatības). Ūdenstilpes ir noslēgti baseini, ūdens apmaiņa tajās ir niecīga.  Mākslīgi veidotie, bet nenostiprinātie bijušā karjera un ūdenstilpju krasti daudzviet ir stāvi un viegli brūkoši; austrumu un ziemeļaustrumu krastu nogāzēs ir vairākas ar regulāru nostaigāšanu saistītas erozijas zonas.

Ruderālie biotopi ir izveidoti mērķtiecīgas cilvēku darbības rezultātā vai veidojušies vietās, kur regulāri apmeklē cilvēki – piemēram, meža ceļi, takas, to malas, meža kvartālstigas, elektropārvades, gāzes līniju trases, bijušā karjera teritorija, atklātas nomīdītas teritorijas, kur ieviešas nezāles, citzemju invazīvās sugas, parasti novērojams paaugstināts piegružojums. Nozīmīga ir arī teritorijas floristiskā vērtība, konstatētas ne vien 18 retas un aizsargājamas augu sugas, bet arī samērā pilnīgs osiem raksturīgo sauso gaišo priežu mežu sugu komplekss ar 58 sugām.

Dabas parkā konstatētas 6 Latvijā īpaši aizsargājamas putnu sugas un vairākas retu un aizsargājamu kukaiņu dzīvotnes.

Minēto vērtību dēļ dabas parkam ir nozīme bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā ne vien Latvijā, bet arī Eiropas aizsargājamo teritoriju tīklā NATURA 2000.

Kompleksa teritorijā, līdzās retajiem, īpaši aizsargājamiem un tipiskajiem osu augiem sastopamas arī  ierobežojamās citzemju ruderālās un invazīvās sugas (skatīt Pielikumu Nr.2). Lai saglabātos mežiem raksturīgais sugu sastāvs un nenotiktu sinantropizācija, jākontrolē agresīvo invazīvo sugu, galvenokārt – kokaugu – izplatīšanās. Pagaidām tā parkā nav sasniegusi plašus apmērus, tomēr ir jāuzsāk ierobežojoši pasākumi. Starp lakstaugu sugām viena no agresīvākajām sugām, kas izplatās piepilsētu mežos, ir sīkziedu sprigane Impatiens parviflora. Dabas parkā jāmazina tās izplatīšanās joslās gar takām. Jāpievērš uzmanība arī ļoti agresīvajai sugai – Kanādas zeltslotiņai Solidago canadensis.