Jau deviņus gadus Rancānu ģimenei pieder Ogres novada “Augšselēkas”, kas atrodas pie Selēku ezera. Šajā laikā Ivars šeit izveidojis meža bišu taku, kokos izlikdams kūzulus, kuros apmetas savvaļas bišu spieti. Laikā, kad visā pasaulē uztraucas par bišu izmiršanu no ķimikālijām un vienlaikus atgādina – bitīte var palīdzēt mums izdzīvot, Ivars risina šo globālo problēmu.
Ikdienā viņš strādā Ogres tehnikumā par audzinātāju. Viss par un ap kūzuliem ir Ivara vaļasprieks un sirdsdarbs.
Ar kūzulu jeb pašas Dabas mātes kokā ar cauru vidu darinātu stropu, kurā iemājojušas meža bites, Ivars satikās jau agrā bērnībā Latgalē.
“Brauksi pakaļ?” zāģējot vecus kokus ar iztrupējušiem vidiem, tagad viņu arvien biežāk uzrunā arboristi.
“Braukšu!” nedomājot atbild Ivars.
“Traks esi? Tērēsi laiku, benzīnu?” atjautā vīri, kaut zina: caurais bluķis, papildināts ar grīdu un jumtu, pārtaps savvaļas bišu mājā.
“Bitīti vajag atgriest dabā,” Ivars aizrautīgi cenšas pārliecināt ikvienu sarunu biedru.
Savvaļas jeb meža bite arī mūsdienās rod mājvietu cauros, iztrupējušos koku dobumos, bet tā kā tos izzāģē, tad visbiežāk dzīvo zemē. Ar tās kareivīgo niknumu sastopamies, ja trāpāmies savvaļnieces mājokļa tuvumā.
“Manā īpašumā jau kūzuliem aptrūkstas vietas, jo katrai saimītei vajag savu teritoriju. Dažus esmu ielicis Špakovska parkā un Ogres tehnikuma mežos,” stāsta Ivars, aicinādams mūs izstaigāt “Augšselēku” savvaļas bišu taku un iepazīstinādams ar tās iemītniecēm.
“Savvaļnieces ir daudz izturīgākas par mājas bitēm. Neslimo. Es viņām nelieku nekādas zāles, nekādus sīrupus, neko,” viņš dalās savā pieredzē. “Katrā stropā var redzēt slimības pazīmes, bet kūzulos to nav. Jo šīm bitēm nav stresa – cilvēks tur iekšā nelien un viņas netramda.
Medu no kūzuliem pat nedomāju ņemt ārā. Bitīte jau strādā pati sev, lai varētu ziemu izdzīvot.”
Viņš atklāj, ka apsaimnieko arī parastos mājas bišu stropiņus, no kuriem ģimenei tiek medus.
“Kad nopirkām šo īpašumu, aiz Selēku ezera īpašnieks zāģēja mežu. Skatos – pie krautuves nomesti bluķi ar tukšiem, iztrupējušiem vidiem. Vai, ja es tos dabūtu! Stāvu un gaidu stundu, kamēr traktors izbrauks ārā. Sak, ko ar tiem beigtajiem bluķiem darīsiet? Neko, pat malkai nederot. Bet ņemt es tos nedrīkstu, jo tie ir uzskaitē. Beigās man atdeva. 130 gadus veca priede! Jau tajā laikā tur dzīvojušas bites, jo kokā bija propoliss, ko bitītes izstrādājušas, izsmērējušas,” atceras Ivars.
Un tā par katru kūzulu viņam savs stāsts. “Lūk, šajā dzenis izkala caurumu. Bites lidoja gan pa savu eju, gan pa to. Bet rudenī te paciemojās cauna un apēda medu ar visām bitīšu veidotajām šūnām. Tad augšā kokā uzkāpa meža peles un apēda pašas medus nesējiņas. Tā dabā iekārtots – viens baro otru.
Tagad šis kūzuls kalpo putniņiem. Vispirms strazds savus mazuļus izperē, tad nāk zīlīte. Un nupat skatos, vāverīte ar saviem mazuļiem iemājojusi,” Ivars dalās skumjajā stāstā ar gaišo turpinājumu.
Izrāda mums arī lielo, 150 gadus veco kūzulu, kas pirms dažām dienām atvests no Jūrmalas. Šo viņš mēģinās uztaisīt tā, lai te varētu dzīvot trīs bišu saimes. Mēs atjokojam, ka tad jau bitītēm būs daudzdzīvokļu nams.
Atvadoties novēlam, lai arī Ogres Zilajos kalnos top savvaļas bišu jeb kūzulu taka. Un tajā varam sastapt tās dvēseli un stāstnieku Ivaru Rancānu. Lai top!
Priecāsimies, ja kūzuli ar laiku parādīsies arī citos Ogres novada pašvaldības mežos.
Foto no Zilo kalnu aģentūras un Ivara Rancāna arhīva
Attēlos: Ivars Rancāns, savvaļas bišu darinātās šūnas un kūzuli, kurus dabai palīdzējis darināt un kokos uzvilcis Ivars Rancāns.
