Vislabāk to izstāstīs viņš pats:
“Uz “Meža bišu taku” mani atveda Ivars. Teica: “Laipni sagaidi katru (!) atnācēju!” Pašas pirmās atlidoja bitītes. Iedraudzējāmies un viņas te palika.
Takā man ļoti iepatikās. Šurp nāk dažādu vecumu ļaudis – omītes
un vecāki ar bērniem un mazbērniem, skolēni veselām klasēm, arī pa kādai ekskursantu grupai. Nāk arī pārīši – ar stāžu un pavisam zaļi. Šajā pastaigā viņi izzina meža bišu dzīvi, bagātīgiem malkiem saelpojas svaigu gaisu un priecājas par izdevušos dienu.
Bet tad… Kādā pēcpusdienā ieradās grādīgos mīloša kompānija ar aliņiem. Visapkārt viņi izmētāja pudeļu korķus un izsmēķus. Kāds, kuram nepatika, ka te dzīvo bites, saniknojās, it kā devās prom, bet pēc brīža atgriezās ar aizdomīgu trauku.
Sapūta bitītēm virsū smirdīgu šķidrumu. Nabadzītes elpoja indi, bet prom nelidoja. Viņas līdz pēdējam elpas vilcienam palika kopā ar saviem mazuļiem un saimes māti, sargājot tos.
Es raudu par bišu aizkustinošo pašaizliedzību un uzticību, “līdz nāve mūs šķirs”. Un raudu sāpēs par vandāļa melno darbu. Ar kādām tiesībām viņš drīkstēja pacelt roku pret dzīvību?
Raudu un aicinu: cilvēki, esiet modri! Ja “Meža bišu takā” manāt demolētājus un nekārtību cēlējus, zvaniet policijai! Jo taka taču veidota saprātīgajiem, nevis vandāļiem.
Zinātāji man stāsta, ka meža bite (apis mellifera), kuru pirms vairākiem gadsimtiem cilvēks atnesa uz mājām, pasaulē tiek ļoti sargāta. Jo čaklā apputeksnētāja ir šīs zemes dzīvības balsts. Stāsta arī par likumiem un bargiem sodiem. Ja nepratīsim sadzīvot civilizēti, varam sarunāties arī šādā valodā!”
