Seni nostāsti liecina par nogrimušām pilīm un pat veselām karaļvalstīm. Ogres Zilo kalnu Dubkalnu ūdenskrātuve nav izņēmums.
Mūspusē no mutes mutē ceļo kādreizējā “Rīgas mežu” aģentūras direktora (no dabas parka “Ogres Zilie kalni” 438 ha 413 ha joprojām pieder Rīgas valstspilsētas pašvaldībai) JĀŅA VAZDIĶA aizrautīgais stāstījums. Vakarā pēc rakšanas darbiem vīri ekskavatoru atstājuši turpat, Dubkalnu karjerā. Pa nakti pazemes avoti to appludinājuši tā, ka dzelzs rumaks vairs nav bijis ne saskatāms, ne izceļams. Tā tas palicis guļam dzelmē.
Pats stāstītājs jau aizsaulē. Uzrunājām viņa toreizējo kolēģi, ikšķilieti MAIJU LUBIŅU. “Tā bija. Ūdens piepildījās strauji. Darbus pārtrauca. Ekskavatoru izvilkt nebija iespējams,” viņa atceras un piebilst: “Tur būtu darbs ūdenslīdējiem.”
Kā smejies, katram savs – vienam nogrimst pils, otram – ekskavators:)
Varbūt arī jums ir atmiņas par Dubkalnu ūdenskrātuves tapšanu? Padalieties, rakstot uz dzintra.mozule@ziliekalni.lv
