Par labām attiecībām

Līdz ar ziemas sezonas iestāšanos lielu popularitāti ieguvusi Pierīgā garākā, speciāli izveidotā Zilo kalnu distanču slēpošanas trase, kuras kopgarums ir 12 km. Tā projektēta pa atsevišķu trajektoriju, lai gājēji un slēpotāji viens otram netraucētu. Trases uzturēšanas darbus veic Tūrisma, sporta un atpūtas kompleksa “Zilie kalni” attīstības aģentūra. Kā atklāja tās direktore Ieva Kraukle un projektu vadītājs Armands Pivors, bieži vien 4 līdz 6 metrus platās slēpošanas trases uzturēšana izvēršas par cīņu ar vējdzirnavām, jo daudzi gājēji neievēro norādes un staigā tieši pa trasi. Armands Pivors novērojis, ka mūsdienās slēpošana palikusi dinamiskāka, ir tendence slēpot labi uzturētās vietās. Cilvēkiem izveidojusies prasība, lai trase visu laiku būtu pietiekami kvalitatīva. Diemžēl gājēji šīs speciāli ierīkotās trases nereti izmanto kā savu pastaigu takas, ignorējot pat darbinieku aizrādījumus. “Dažkārt cilvēki neiedomājas, ka, ejot tikai gar pašu maliņu, trase tiek sabojāta. Cilvēki uzskata: ja dotajā brīdī neviens neslēpo, tad nevienam viņš netraucē. Slēpojot klasiskajā solī, nūjas atgrūdienam tiek durtas aptuveni pus metru abpus sliedei, tāpēc ir apgrūtinoši, ja viena puse visas trases garumā ir izteikti nelīdzena. Ir jāsaprot, ka, staigājot pa slēpošanas trasi, tā ar laiku kļūst cieta, slidena un nelīdzena.Apledojums un dziļas pēdas apgrūtina trases uzturēšanas darbus,” atklāj Armands Pivors, kura pienākumos ir rūpēties par trases kvalitāti. Ziemā, kad uzsnieg sniegs, tā, izmantojot sniega motociklu, tiek speciāli blietēta, rullēta visā platumā, tad, ievilktas sliedes: vidū- slēpošanai slidsolī, bet malās- sliedes klasiskajam solim. Bieži vien jaunas sliedes neveido tieši tajā pašā vietā, bet gan blakus, kur ir irdenāks sniegs. “Parasti trases sagatavošanas darbi notiek vēlos vakaros vai naktīs, kas ir tehnoloģiski pareizi. Gadās, ka pēc naktī sagatavotās trases no rīta vēlies pats paslēpot, bet pretī jau nāk smaidošs nūjotāju bariņš. Pirmās dienas, kad uzsniga sniegs, Zilos kalnus apmeklēja cilvēku jūra, līdzi vedot arī suņus un ragavas...,” stāsta darbinieks. Direktore Ieva Kraukle uzsver, ka trase tiek kopta visu gadu. Vasarā aģentūra trasi pļauj, līdzina, lai ziemā tā būtu gluda. Vietās, kur meža ceļiem veidojas izskalojumi, pieved zemi un tos labo. Tādēļ svarīgi, lai arī citās sezonās pa trasi nejātu ar zirgiem, nebrauktu ar mašīnām. Ziemā viena slēpošanas trases sagatavošanas reize aizņem 4 līdz 5 darba stundas, sniega motocikls patērē no 20 līdz 40 litriem degvielas. Lai 12 km garo trasi izveidotu, vidēji jānobrauc no 80 līdz 100 km. “Cilvēkiem vajadzētu to saprast un cienīt mūsu ieguldīto darbu un finanses. Uz torni var tikt, ejot pa kalna kori, uz kapiem- pa izbūvēto P5 ceļa  veloceliņu. Tas nav arguments, ja cilvēks iet tikai tur, kur ir gaisma vai kur neslīd kājas. Slēpošanas trase ir jāuztver kā sporta būve, kurai ir projekts, saskaņojums, savi lietošanas noteikumi. Mēs taču nenūjojam pa basketbola laukumu! Salīdzinoši- pilsētās ir atzīmēti veloceliņi. Diemžēl vienīgie, kas šo norādi ievēro, ir bērni,” tā savu viedokli pauž Armands Pivors. Pastaigās ziemas periodā gājēji aicināti izmantot jau esošos iebraucamos ceļus un takas. “Ir apzināti posmi, kuros gājējiem vienīgais ceļš ir slēpošanas trase, piemēram, no starta laukuma ejot uz skatu torni. Šis posms tiek pastiprināti kopts, kā arī domājam par piemērotāko alternatīvu nākotnē. Ja, ejot pa kādu taku, slēpošanas trase tomēr jāšķērso, lūdzam to darīt pa visīsāko trajektoriju, ” iesaka direktore. Aģentūras pārstāvji cer, ka cilvēki sadzirdēs lūgumu nestaigāt pa slēpošanas trasēm un novērtēs ieguldīto darbu. Laipni gaidīti Tūrisma, sporta un atpūtas kompleksā “Zilie kalni”! Inga Šulca, Ikšķiles novada sabiedrisko attiecību speciāliste