Ziemas pelde kļuvusi par ikdienas nepieciešamību daudziem ikšķiliešiem un ogrēniešiem.
Rudenī Dubkalnu ūdenskrātuves peldētāju laipu papildināja ziemas peldes sabiedrotie – drēbju pakaramie un soliņš.
Ziemai pieņemoties spēkā, interesējamies, kā sokas Dubkalnu ūdenskrātuves āliņģa apmeklētājiem. Cerībā, ka viņu stāsti un pieredze var uzrunāt un iedvesmot arī jūs.
“Mans moto: “Peldi vesels!””
“Jau astoņus gadus ikrīta pelde ir mana ikdiena. Un, dodoties ceļā, man mašīnā vienmēr līdzi ir dvielis un cirvītis – ja nu ieraugu pievilcīgu āliņģi,” stāsta ikšķiliete KRISTĪNE ŠĶELTIŅA. “Mans moto ir “Peldi vesels!” Peldos arī tad, ja man ir temperatūra. Mana ģimenes ārste ar to jau samierinājusies.”
Kristīne atceras laiku, kad piecas sešas meitenes vispirms apgājušas apkārt Dubkalnu ūdenskrātuvei, un tad sekojusi pelde. Visas kā pludiņi tupējušas āliņģī. Šis domubiedreņu pulciņš gan pajucis. Kādai piedzimis bērns, kāda mainījusi dzīvesvietu. Taču pa šiem gadiem iepazīti daudzi Dubkalnu ūdenskrātuves ziemas peldētāji. Viņu vidū arī otra mūsu šīs dienas sarunas biedrene Andželika Krūmiņa – Brūna.
Ir patīkami sajust rūpi par sevi no citiem šī vaļasprieka piekritējiem. Tā, piemēram, agrā rītā Kristīne nāk ārā no āliņģa, piebrauc padzīvojis pāris un saka: “Meitiņ, viena pati gan iekšā neej!” Kādā citā reizē viņi jau nāk no peldes, kad piebrauc Kristīne. Abi iekāpj mašīnā un gaida, kamēr Kristīne iznāk no ūdens, un tikai tad dodas projām.
Kristīne ļoti novērtē sava dzīvesbiedra praktisko un morālo atbalstu. Viņš sagatavo āliņģi pie mājas, un tad braucienu uz Dubkalnu ūdenskrātuvi var arī izlaist. Vīrs apbrīno Kristīnes varēšanu, bet pats par ziemas peldētāju gan nav kļuvis.
“Regulārā peldēšana man ir cieņa pret sevi un savu ķermeni,” atzīst Kristīne. “Tā ir jūtami uzlabojusi manu veselību.”
“Laipni lūgti mūsu bariņā!”
Dalīties pieredzē aicinām arī bijušo Ikšķiles Sporta skolas direktori ANDŽELIKU KRŪMIŅU – BRŪNU. Kopā ar dzīvesbiedru Viesturu Brūnu par ziemas peldētāju kļuvusi 2016. gada vasarā – kā pati saka, iepeldot rudenī un arī ziemā. Tiesa, pirmajā ziemā uz Dubkalnu āliņģi braukuši reizi nedēļā. Nākamajā gadā aukstā pelde kļuvusi par ikrīta rituālu. Pa šiem gadiem iepazīti arī citi roņi. Visa cieņa Aivaram Bigačam – viņa gadu skaits un ziemas peldētāja stāžs ir krietni lielāks. Ar laiku vīra vaļaspriekam pievienojusies arī dzīvesbiedre Alda Bigača.
“Ap sešiem, septiņiem no rīta esam klāt. Vasarā šajā laikā satiekam arī citus peldētājus. Ziemā esam pirmie – par to liecina āliņģa sasalušais ledus,” stāsta Andželika.
“Tā nav piespiešanās, bet gan bauda un nepieciešamība. Katrs rīts dabā ir neaprakstāms! Tu pa īstam pamosties un saņem enerģijas lādiņu visai dienai,” savās sajūtās dalās Andželika un ieteic: “Āliņģī jau nav jāmarinējas. Pietiek ar 1,5 līdz 2 minūtēm, un tu savu kaifu esi saņēmis.Vienkārši stāvi. Kustoties aukstajā ūdenī, kļūst vēsīgāk.”
Andželika aicina pievienoties ziemas peldētāju bariņam, taču piebilst, ka tas ir ļoti individuāli: “Jāieklausās sevī. Ja iekšējā balss pretojas, tad nevajag. Un, protams, jāsāk no vasaras.”
