Ruderālie biotopi – izveidoti mērķtiecīgas cilvēka darbības rezultātā vai veidojušies stihiski vietās, kuras regulāri apmeklē cilvēki – ir meža ceļi un takas un to malu joslas, meža kvartālstigas, elektropārvades līniju trases, daļa bijušā karjera teritorijas, kā arī atsevišķas nelielas atklātas vai nomīdītas platības dažādās vietās.

Antropogēno traucējumu un paaugstinātas antropogēnās slodzes dēļ – nostaigāšana, piegružošana ar sadzīves atkritumiem – šajās vietās ir traucēti dabiskie procesi, ievainots vai iznīcināts dabīgais augājs. Ruderālajos biotopos veidojas specifisks augājs, kurā valdošās ir nomīdītu vietu, kā arī zālāju vai mežmalu sugas un sinantropās invazīvās sugas. Daļa šo sugu, sevišķi invazīvās citzemju sugas, ir agresīvi konkurenti, kas bieži vien izplatās ārpus ruderālajiem biotopiem, iespiežoties arī mežos un pamazām ruderalizējot arī dabīgos biotopus.

Viens no izplatītākajiem ruderālo biotopu veidiem dabas parkā ir ceļi un ceļmalas, takas un taku malu joslas. Racionāla un labiekārtota taku tīkla izveidošana un uzturēšana pasargā teritoriju no pārliecīgas izmīdīšanas, nostaigāšanas un izbraukāšanas, vienlaikus radot iespēju ērti un ātri pārvietoties pa vieniem un tiem pašiem pārvietošanās koridoriem.  Parka apmeklētāju apzināta un plānota virzīšana  pa vēlamām takām veicināma, uzlabojot taku segumu un izvietojot norādes, kā arī sabiedrība ir mērķtiecīgi jāizglīto par nepieciešamību aizsargājamās teritorijās pārvietoties pa noteiktiem ierobežota daudzuma pārvietošanās koridoriem, mazinot ietekmi uz pārējo teritoriju.

Ruderāli un ruderalizēti biotopi raksturīgi bijušā karjera teritorijai, kur tie radušies pēc dabisko osu mežu iznīcināšanas. Šajos biotopos izplatās invazīvas citzemju sugas un nezāles, to izplatīšanās ir jānovēro un jākontrolē; teritoriju sakopjot, ruderālo biotopu platība būtiski samazināsies.

Invazīvās citzemju augu sugas

Dabas parkā reģistrētas 17 citzemju kokaugu sugas un kultūrformas un 2 citzemju lakstaugu sugas – tās ir sugas, kas dabīgos apstākļos šādos mežos nebūtu sastopamas. Vietām mežos ir naturalizējušies augļu koki: saldais Cerasus avium un skābais ķirsis C. vulgaris, mājas ābele Malus domestica, ērkšķoga Grossularia reclinata un ķiršveida plūme Prunus cerasiferus, kā arī dekoratīvie kokaugi: parastā zirgkastaņa Aesculus hippocastanum, spožā klintene Cotoneaster lucidus, irbeņlapu fizokarps Physocarpus opulifolius, pieclapu mežvīns Parthenocissus quinquefolia, Zviedrijas pīlādzis Sorbus intermedia, baltā spireja Spiraea alba un Bijāra spireja Spiraea x billardii. Dažas no svešzemju sugām 20. gs. 70., 80. gados ir arī speciāli stādītas ainavas bagātināšanai tā laika izpratnē, piemēram, vairākās vietās taku malās ir stādīta spožā klintene (pēc Dainas Rozes ziņām). Diezgan izplatīta zemsedzes suga nosusināto mežu nogabalos ir sīkziedu sprigane Impatiens parviflora, bet krūmu stāvā nereti sastopams sarkanais plūškoks Sambucus racemosa.

Starp kokaugiem izplatītākās ir divas sugas – sarkanais plūškoks un vārpainā korinte. Daudz retāki kokaugi ir mājas ābele, irbeņlapu fizokarps un Bijāra spireja.

Dubkalnu karjera piekrastē, kur uzturas daudz cilvēku, 2010. gadā ir atrastas 3 dabas parkam jaunas invazīvas sugas – ošlapu kļava Acer negundo, baltā robīnija Robinia pseudoacacia un sudraba eleagns Eleagnus commutata. Ošlapu kļava un baltā robīnija ir parādījušās priežu mežā karjera austrumu krastā, pagaidām konstatēti tikai daži šo sugu eksemplāri. Sudraba eleagns veido vitālu audzi, kas paplašinās karjera ziemeļaustrumu krasta smilšainajā nogāzē.

Starp citzemju lakstaugu sugām izplatītākā ir sīkziedu sprigane, kas ne vien liecina par vides eitrofikāciju dabas parkā, bet arī pati ir nozīmīga augsnes ielabotāja un vides bagātinātāja, īpaši ņemot vērā šīs sugas izplatīšanās spēju un samērā lielo biomasu. Ogres Zilajos kalnos sprigane ir sastopama gar takām un ceļiem, bet visvairāk – nosusinātajos mežos. Pēdējos gados kompleksa teritorijā ir parādījusies ļoti ekspansīvā Kanādas zeltslotiņa Solidago canadensis (pagaidām nelielā skaitā).

Kā minēts iepriekš, Ogres Zilo kalnu dabas parka invazīvās sugas ir ar slāpekli bagātu vai pat ļoti bagātu augteņu augi un ir ticami vides eitrofikācijas indikatori.

Biotehniskie pasākumi — agresīvu invazīvu sugu izplatīšanās ierobežošana.

Invazīvo kokaugu (koki un krūmi) ierobežošana

Parkā jākontrolē un jāierobežo invazīvo kokaugu sugu  izplatīšanās. Kopējā platība, kur jau pašlaik uzsākama to ierobežošana, ir 36 ha; vispirms tā jāsāk meža nogabalos, kur ir nozīmīgākās reto un aizsargājamo augu sugu atradnes (147. kv. 7., 8. nog.). Pārējā parka teritorijā invazīvo sugu ierobežošana jāveic iespēju robežās, atkarībā no šo sugu izplatīšanās dinamikas.

Paredzētajās platībās jāizcērt vārpainā korinte Amelanchier spicata, sarkanais plūškoks, klintenes, ošlapu kļava. Lai veidotos mazāk sakņu atvašu, izciršana jāveic veģetācijas sezonas vidū vai otrajā pusē; 1¬2 nākošajās sezonās jālikvidē sakņu atvases, ja tās veidojas. Izrakšana ar visām saknēm ir visefektīvākā. Starp agresīvākajām invazīvo kokaugu sugām piepilsētu un atpūtas mežos ir vārpainā korinte un sarkanais plūškoks, tāpēc to ierobežošanai un izplatības kontrolei dabas parkā jābūt prioritārai. Karjera dienvidaustrumu malā jānocērt tur augošā ošlapu kļava, jāseko, vai neparādās jauni kļavas sējeņi, un tie jāiznīcina. Sistemātiski jāierobežo baltās robīnijas indivīdu skaits mežā pie karjera austrumu krasta, atstājot tikai vienu grupu ar dažiem indivīdiem; jāseko, lai robīnija no šīs augšanas vietas neizplatītos arī citur; ja tas notiek, visas robīnijas jāiznīcina. Jāseko Zviedru pīlādža indivīdu skaita dinamikai karjera austrumu krasta augšā, jākontrolē tā izplatīšanās, vizuāli nepievilcīgākie indivīdi jālikvidē. Sudraba eleagna audze, kas stihiski veidojas karjera ziemeļu krasta nogāzē, bremzē krasta eroziju. Audze saglabājama ierobežotā platībā, kontrolējot tās paplašināšanos; nav pieļaujama eleagna vienlaidus izplatīšanās visā krastmalā, kā arī tā parādīšanās piekrastes mežā.

Invazīvo lakstaugu ierobežošana

Starp lakstaugu sugām viena no agresīvākajām sugām, kas izplatās piepilsētu mežos, ir sīkziedu sprigane. Dabas parkā jāmazina tās izplatīšanās joslās gar takām, nosusināto mežu nogabalos tās ierobežošana praktiski nav īstenojama. Jāpievērš uzmanība arī ļoti agresīvajai sugai – Kanādas zeltslotiņai, kas pēdējā laikā parādījusies parka austrumu malā, tā jāiznīcina, neraugoties uz augu dekorativitāti. Lakstaugus iznīcina, izpļaujot vai izkaplējot visus indivīdus vasaras vidū pirms noziedēšanas.