Pagājušajā nedēļā Ogres novada pašvaldības aģentūras “Tūrisma, sporta un atpūtas kompleksa “Zilie kalni” attīstības aģentūras” direktora vietniece Ieva Kraukle, kura paralēli tiešajam darbam strādā doktordisertāciju par pilsētmežiem, tai skaitā Ogres Zilajiem kalniem, piedalījās starptautiskā zinātniskā konferencē “Dabas terapijas principu piemērošana zaļās vides veidošanai”. Konference notika Lietuvā, Birštonā.
Ieva Kraukle turp devās kopā ar Dr. arch. Renāti Čaupali. Viņas abas bija sagatavojušas prezentāciju “Dabas parka “Zilie kalni” pārdomu takas”.
Konferencē piedalījās arī pārstāvji no Zviedrijas, Polijas, Igaunijas, Anglijas un, protams, Latvijas un Lietuvas. Izrādās, problēmas visās valstīs ir līdzīgas. Zaļās teritorijas – gan lielās, gan mazās – tiek vērtētas kā ļoti svarīgas. Ne tikai rekreācijai un sportošanai, bet arī psihoemocionālai labsajūtai, jo pozitīva vide mums palīdz saglabāt psihisko veselību, atgūt psihoemocionālo līdzsvaru.
Šopavasar Ieva Kraukle kopā ar Renāti Čaupali, kura pārzina arhitektūras un ainavu arhitektūras psiholoģiju, vēlreiz izstaigāja Ogres Zilos kalnus, lai izvērtētu, kādas ir jau esošās takas un kā tās veidot pēc iespējas vairāk psihoemocionāli uzrunājošas.
Galvenā ābeces patiesība – gājēju celiņiem ir jābūt plašiem un pārskatāmiem, lai cilvēks jūtas drošāk. Vēl – tiem vajadzīgi nelieli līkumiņi, lai apmeklētājam saglabātu interesi par nākamo skatu. Soliņi, vizuāli pievilcīgi elementi (skulptūras, īpaši koki vai atšķirīga ainava) var palīdzēt veidot šos ielociņus.
Dabas parkam taku veidošanā gan ir savi ierobežojumi, jo jāsaudzē koki un biotopi kopumā. Pastaigām īpaši pievilcīgi ir gaiši priežu meži uz osu pauguriem. Tiem nav īpaši izteikta pameža, kas rada smagnēju, nepatīkamu sajūtu. Lai arī nesastopam speciāli veidotus ainavisku skatu atvērumus, mežs ir pietiekami caurskatāms, slēgtie skati mainās ar daļēji atvērtiem. Lielajās meža stigās un pie Dubkalnu ūdenskrātuves sastopamas vietas ar tālākiem un atklātākiem skatiem.
“Jāatzīst, ka mūsu dabas parkā esošos celiņus cilvēki jau intuitīvi iestaigājuši psihoemocionāli līdzsvarojošus. Lai arī mūsu lielās, maģistrālās takas kartē izskatās taisnas, viendabīgas, patiesībā tās ir ar maziem līkumiņiem, ar vizuālu ainavu dažādību,” atzīst Ieva Kraukle.
Viņa arī piebilst, ka, pateicoties šai konferencei, pirmo reizi savā ainavu arhitekta vai teritorijas apsaimniekotāja darba dzīvē uz Ogres Zilo kalnu gājēju celiņiem paraudzījusies īpaši no psihoemocionālās iedarbības viedokļa.
Foto no personiskā arhīva
Ieva Kraukle (no labās) un Renāte Čaupale Lietuvā, Birštonā.
Nemūna no skatu torņa Birštonā.
